Lielā aizlaišanās. Diena #126 jeb visa diena autobusā

03.03.2019.

Izpētot iespējamos pieturas punktus pa ceļam uz Panamas pilsētu, secinājām, ka naktsmītņu cenas ir pilnīgs kosmoss. Tieši tādēļ nolēmām, ka no Davidas pa tiešo brauksim uz galvaspilsētu, kur pavadīsim pēdējo ceļojuma nedēļu. Turklāt, rezervējot viesnīcu uz nedēļu, dabūjām arī nelielu atlaidi un papildu vēl izmantojām ieteikšanas kodu, ar kuru pienākas 10% atmaksa vienam, un otram 15usd.

Autobusi no Davidas uz Panamu kursē gana bieži, tāpēc īpaši nesatraucāmies, ja neizdosies pamosties pietiekami agri. Brauciena garums 7-9 stundas ar pusstundu garu pauzi pusceļā. Tur izkāpa visi un varēja mierīgi paēst pusdienas autoostas kafejnīcā par pieņemamām cenām un ar lielu izvēli. Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #125 jeb jauna diena, jauna valsts

02.03.2019.

Šodien gara diena, garš ceļš priekšā. Būtu labi, ja mēs varētu piecelties un sataisīties tā, lai paspētu uz autobusu pulksten 6.00, bet mēs to nespējām. Nākamais variants – autobuss 7.00. Teorētiski, ja autobuss no Kauitas autoostas izbrauc 7.00, tad garām mūsu naktsmājām viņam vajadzētu pabraukt 6.40-6.50, jo tas brauca no Limonas. Pieturā bijām neilgi pirms 7. Pagaidījām kādas 15 minūtes un sapratām, ka arī šo autobusu esam veiksmīgi nokavējuši. Bija jāiet uz autoostu un tur jāgaida autobuss 8.00.

Dzīve ir pilna ar izvēlēm, nejaušībām un jaušībām, par kurām pat nenojaušam. Kas zina, kā viss būtu izvērties, ja mēs paspētu uz autobusu 6 vai 7. Taču, kamēr gaidījām, varējām papriecāties par milzu sienāzi, kas bija noslēpies izlietnē pie autoostas.

Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #124 jeb atvadas no Karību jūras

01.03.2019.

Šodien pēdējā diena Kostarikā un pie Karību jūras. Kā gan vēl labāk atvadīties no šīs skaistās valsts, kā visu dienu pavadīt pludmalē?

Uzreiz pēc brokastīm gājām pa jau zināmo ceļu uz Melno pludmali. Šodien mums par prieku nelija lietus, bet spoži spīdēja saule.  Bērniem lielākais prieks lēkāt pa viļņiem, rakt dambi, plunčāties pašu izraktā peļķē, pētīt kokosriekstu čaulas…

Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #123 jeb pārgājiens dabas parkā

28.02.2019.

Šodienas mērķis – Kauitas nacionālais parks. Tas tika dibināts 1970. gadā, lai aizsargātu Karību jūras piekrastes koraļļus. Tur ir ap 35 koraļļu veidi, 123 zivju sugu un daudz gliemju un vēžveidīgo. Kauitas rifs diezgan smagi cieta 1991.gada zemestrīcē, Kostarikas nacionālo parku sistēma dara visu, lai to aizsargātu.

Ar domu, ka pludmali atstāsim pēcpusdienai, lai pēc peldes ātri varētu tikt laukā no parka, kur paēst pusdienas, pēc brokastīm gājām uz otru, tālāko nacionālā parka ieeju. Gājām gar šosejas malu, pa ceļam vairākas upītes, kurās ļoti viegli iztēloties peldošus kaimanus. Redzējām arī kokā gulošu sliņķi. Vietējiem tas nav interesanti, bet mēs katru dienu ar acīm meklējam šos interesantos dzīvniekus, kuriem galīgi nepatīk cilvēki. Ja kāds cilvēks viņam pieskarās, tad varot pamatīgi saslimt un pat nomirt.

Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #122 jeb mēs visi esam sliņķi

27.02.2019.

Visu nakti lija un arī no rīta neizskatījās, ka laiks varētu uzlaboties. Ja godīgi, Kauitā nekas vairāk par dabas parku un pludmali nav ko darīt. Abas vietas gribētos izbaudīt saulainā vai vismaz mākoņainā laikā. Lietus gan nenozīmē, ka mēs nevarētu padzīvoties uz terases vai iekšā, garlaicīgi nekad nav. Šorīt istabā ielidoja liels, skaists taurenis, viņš gan laikam bija vecs, jo galīgi nepretojās, kad Edgars paņēma to rokā. Gribējām izlaist laukā, bet viņš bija tik pasīvs, praktiski nekustīgs. Pēc tam gan sapratām, kāpēc, jo ilgi vairs nedzīvoja. Nolikām viņu laukā pie palmas un jau drīz skudras bija klāt. Vispār skudras Centrālamerikā ir problēma. Ja dzīvo pirmajā stāvā, arī otrajā, tās ļoti ātri sajūt ēdienu un ir klāt nedaudzu minūšu laikā. Atliek tik nokrist zemē kādai dupačai…

Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #121 jeb kāpēc visu dienu līst?

26.02.2019.

Visu nakti pūta stiprs vējš, tik stiprs, ka pamodāmies. Labi, ka bērniem bija ciešs miegs. Inga stāstīja, ka tur bieži pūš vējš, bet šonakt šķita, ka māja šūpojas.

Cēlāmies pēc 4, jo Ingai un Braienam darbs sākas 5. Matīss, kā vienmēr, priecīgs un smaidīgs, Alberts par brīnumu tikai sabozies. Paldies, ka aizvedāt mūs līdz autobusam!

Rītausmā izkāpām gala pieturā, kur izsaucām Uber taksi. Ilgi nebija jāgaida, kamēr sēdējām ērtos ādas sēdekļos un braucām uz autoostu, no kuras izbrauc autobusi uz Kauitu (Cahuita). Paspējām nopirkt biļetes kasē un tieši 6.00 izbraucām. Lielākā daļa pasažieru – tūristi.

Mazie ātri vien aizmiga, mēs vērojām lietainās ainavas aiz loga un prātojām, ko gan mēs darīsim lietainā laikā pie Karību jūras.

Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #120 jeb San Hosē pārsteigumi

25.02.2019.

Pēc brokastīm gājām uz autobusu pieturu. Visu nakti lijis lietus un neizskatījās, ka pa dienu varētu noskaidroties. Visiem lietus jakas mugurā, laikam pamazām tiekam sagatavoti Eiropas dzīvei – augstākas cenas, normāli autobusi, lietus dienas garumā.

Tiešie autobusi uz San Hosē, Kostarikas galvaspilsētu, ir tikai divi autobusi dienā – 12 un 15. Citos laikos jābrauc līdz Ciudad Quesada un tad jāpārsēžas.

Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #119 jeb dabas brīnumi

24.02.2019.

Pamodāmies neierasti vēlu, ap 8. Nekādu dižo plānu šai dienai nebija, tāpēc nesteidzīgi paēdām brokastis. Tā kā vakar vakarā gandrīz visu maizi bijām apēduši, Edgars skrēja uz veikalu. Izrādījās, ka šodien svētdiena un lielākā daļa veikalu slēgti. Tomēr viena maiznīca divu kvartālu attālumā tomēr bija vaļā un tikām pie tikko ceptas bagetes.

Kad sagaidījām, kad lietus mitējās, gājām laukā.

Nogājām gar ugunsdzēsēju depo, tas jauns un moderns. Centrālamerikā varot tajos palikt pa nakti, varbūt vēl paspēsim izmēģināt.

Vietējo dzīvojamā rajonā mazas, kārtīgas privātmājas. Divas meitenes rozā jaciņās, tikko uzvilkušas kājās skrituļslidas, gatavas traukties piedzīvojumos. Puisis, acis no miega berzēdams, izvedis pastaigā savu suni. Restorāni pa ceļam tikko vēruši vaļā durvis, viesmīlis smaidot mūs pasveicināja.

Pētot osmand kartē, ko te varētu iesākt, ieraudzījām atzīmētu strūklaku un šūpoles-striķi uz upes. Pusceļā vienā tūrisma birojā vīrietis mūs uzrunāja: “Laipni lūgti Kostarikā!” Uzzinot, kur ejam, teica, ka tur varot peldēties. To tik mums vajadzēja dzirdēt, solis uzreiz kļuva raitāks. Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #118 jeb kā mēs karstā upē peldējām

23.02.2019

No rīta iegājām vienā no vairākām augļu tirgotavām. Bez jau zināmiem augļiem un dārzeņiem ieraudzījām arī nekur vēl neredzētu. Bez mango nevaram vairs ne no viena veikala iziet, Alberts varētu no tā vien pārtikt. Bijām jau aizmirsuši, ka ir arī tādi lieli, dzelteni, saldi un sulīgi mango. Nikaragvā ēdām sīkus, paskābus mango rādītājpirksta garumā. Nopirkām arī augli, kas spāniski saucas guanabana (angliski – soursop, kā latviski?) un granadillas (saldā pasiflora?). Parkā uz soliņa visu likvidējām.

Guanabana ir milzīgs zaļš, adatains auglis, kam iekšā balts, sulīgs saldi skābs mīkstums un cietas, melnas sēklas. Puikām ļoti garšoja granadillas, to garša atgādināja ērkšķogas.Turpini lasīt šeit

Lielā aizlaišanās. Diena #117 jeb kā mēs gājām tur, nezin kur

22.02.2019.

Uzzinājām, ka visas izklaides šeit maksā nereālu naudu, vismaz mūsu pašreizējam budžetam. Lai apskatītu ūdenskritumu, jāmaksā 25 $/ pers., ieeja parkā, kurā dzīvo sliņķi, vardes un daži putni – 35 $/ pers., lai izietu taku, kur var redzēt lavu, kas izplūda no Arenāla vulkāna 1968.gadā, jāmaksā 15 $/ pers., nemaz nerunājot par zipline u.tml. izklaidēm. Vienīgā bezmaksas izklaide, ko atradām, bija karstā upe, bet līdz tai 12 km. Autobusi tajā virzienā brauc tikai 3 reizes dienā (pulksten 7, 12, 15), skaidrs, ka uz pirmo mēs nepaspējām, bet līdz nākamajam vēl puse dienas. Lai nebūtu jānīkst istabā, gājām apskatīt La Fortunu. 

Pilsēta sastāv no 3*6 kvartāliem, vidū Centrālais parks ar baznīcu tā galā. 

Turpini lasīt šeit